Mēs ar sievu dēlam vienmēr esam centušies dot to labāko, cerot, ka tas palīdzēs viņam vieglāk uzsākt savu dzīvi. Skola, pirmā automašīna un pat palīdzība ar dzīvokļa iemaksu mums šķita kā loģisks atbalsts no vecāku puses.
Taču pēdējā laikā es sāku pamanīt, ka mūsu palīdzība dēlam vairs nesniedz nekādu labumu, bet tieši pretēji – padara viņu par cilvēku, kurš vairs pat necenšas par sevi parūpēties. Tas bija brīdis, kad man nācās sev godīgi atzīties, ka mūsu mīlestība ir kļuvusi par lamatām viņa paša izaugsmei.
Mirklis, kad acis atvērās
Viss salūza pavisam parastā sestdienas vakarā, kad dēls, vārdā Jānis, atnāca pie mums ciemos uz vakariņām. Viņam nesen bija apritējuši trīsdesmit gadi – vecums, kurā vīrietim parasti jau ir skaidrs plāns, kā nodrošināt sevi un varbūt pat savu topošo ģimeni.
Taču mūsu saruna ātri vien nogriezās uz tēmu par “vajadzībām”. Viņš starp citu pieminēja, ka viņa jaunais telefons vairs nav pietiekami jaudīgs un viņam vajadzētu ko labāku, modernāku.
Kad es viņam mierīgi atbildēju, ka viņam ir darbs un stabila alga, un viņš var pats sakrāt šādam pirkumam, Jāņa sejā parādījās patiesa neizpratne. Viņš uz mani paskatījās tā, it kā es būtu pateicis kaut ko pilnīgi neiedomājamu.
“Bet tēt, tev taču naudas pietiek, tev tie pāris simti neko nemaina, bet man tas ir svarīgi šobrīd,” viņš noteica, turpinot baudīt mātes gatavotās vakariņas. Tajā brīdī es sapratu, ka dēls mani vairs neredz kā tēvu vai padomdevēju, bet gan kā ērtu bankomātu, kurš nekad neiziet no ierindas.
Mīlestība, kas atņem vīrišķību
Mēs ar sievu bijām domājuši, ka pasargājam viņu no dzīves grūtībām, bet patiesībā mēs viņu bijām pārvērtuši par cilvēku, kurš bez mūsu atbalsta nespētu spert ne soli.
Viņš dzīvoja savā dzīvoklī, strādāja viduvēju darbu, bet visu savu nopelnīto naudu iztērēja izklaidēs, dārgos hobijos un lētos spīdumos. Kāpēc? Jo viņš zināja – ja pietrūks naudas īrei, komunālajiem maksājumiem vai vienkārši labākam ēdienam, vecāki vienmēr būs tur, lai “piemestu”.
Vīrietis veidojas tad, kad viņam ir jāatrod izeja no sarežģītām situācijām. Vīrietis veidojas brīdī, kad viņš saprot, ka no viņa lēmumiem ir atkarīga viņa rītdiena. Mēs Jānim šo iespēju bijām atņēmuši jau pašā saknē.
Viņš nekad nebija izjutis, ko nozīmē skaitīt pēdējos centus līdz algai vai atteikties no ballītes, lai samaksātu par apkuri. Viņam nebija motivācijas augt, jo viņa dzīves komforta līmenis nebija atkarīgs no viņa paša pūlēm.
Grūtais lēmums un dēla draudzenes iejaukšanās
Nākamajā nedēļā situācija kļuva vēl saspīlētāka. Jānis atnāca kopā ar savu draudzeni, un viņi abi sāka klāstīt plānus par kopīgu ceļojumu, kuram viņiem, protams, nedaudz pietrūka naudas.
Draudzene, vārdā meitene, pat nevilcinājās man norādīt, ka “mūsdienās vecākiem ir jālīdz saviem bērniem, lai viņi varētu baudīt jaunību”. Tas bija pēdējais piliens.
Man nebija nekas pret ceļojumiem, bet man bija daudz kas pret to, ka trīsdesmitgadīgs pāris uzskata manu maciņu par savu budžeta papildinājumu.
Es redzēju, kā sieva sakampj lūpas, mēģinot neizplūst emocijās. Viņa vienmēr bija dēla aizstāve, bet pat viņa tajā brīdī nolaida acis. Es sapratu, ka man ir jābūt tam, kurš nosprauž robežu, pat ja tas nozīmē kļūt par “slikto tēlu” uz kādu laiku.
Saruna, kurai vajadzēja notikt jau sen
Es pasaucu Jāni uz virtuvi vienu pašu. Es negribēju skatītāju, es gribēju vīriešu sarunu. Es viņam mierīgi pateicu: “Jāni, es tevi mīlu, bet turpmāk tu dzīvosi tikai par to, ko pats nopelnīsi. Tavs dzīvoklis, tava degviela, tavi telefoni un tavi ceļojumi ir tava atbildība. No šodienas es vairs neesmu tavs finansiālais atbalsts.”
Viņa reakcija nebija tāda, kādu es cerēju sagaidīt – klusa sapratne un solījums laboties. Viņš kļuva dusmīgs. Viņš mūs nosauca par egoistiem, teica, ka mēs viņu nekad neesam mīlējuši un ka mēs tagad viņu “izmetam uz ielas”, lai gan viņam ir savs dzīvoklis un darbs. Viņš aizcirta durvis un aizgāja, pat nepabeidzis vakariņas.
Tonis, kādā viņš runāja, man lika sažņaugties sirdij, bet tajā pašā laikā es jutu milzīgu atvieglojumu. Es beidzot biju viņu atlaidis no savas pavadas.
Robežas, kas palīdz augt
Daudzi vecāki pieļauj šo kļūdu – viņi jauc palīdzēšanu ar pastāvīgu uzturēšanu. Palīdzēt drīkst tam, kurš pats cīnās un kuram vienkārši ir gadījusies kāda neparedzēta kļūme. Bet uzturēt pieaugušu vīrieti nozīmē atņemt viņam vēlmi kļūt par balstu pašam sev un citiem. Ja mēs visu izdarām viņu vietā, viņi nekad neiemācīsies būt par vīriešiem, uz kuriem var paļauties.
Džentlmenis pēc 25 gadu vecuma negaida dāvanas no vecākiem, lai samaksātu rēķinus. Viņš pats sāk domāt, kā palīdzēt saviem vecākiem, kuri ir veltījuši gadus viņa izaudzināšanai.
Un ja mēs neiemācīsim saviem dēliem šo atbildību, mēs būsim izgāzušies kā tēvi. Tas ir skarbi, bet patiesi. Nav iespējams izaudzēt ozolu siltumnīcā, kur nav vēja un lietus.
Kāpēc mēs baidāmies pateikt “nē”?
Visgrūtākais šādās situācijās ir tikt galā ar savu vainas apziņu. Mēs domājam – “vai tiešām esmu tik slikts tēvs?”, “vai tiešām man žēl tās naudas?”. Bet runa jau nav par naudu. Runa ir par to, kādu cilvēku mēs palaižam pasaulē.
Ja es šodien iedošu viņam naudu telefonam, rīt viņš prasīs naudu mašīnai, bet parīt – savu bērnu audzināšanai, un tā tas nekad nebeigsies.
Mēs ar sievu tagad mācāmies dzīvot savu dzīvi. Mēs mācāmies tērēt savu nopelnīto naudu sev – ceļojumiem, hobijiem, veselībai. Un, lai cik dīvaini tas nebūtu, mūsu attiecības ar dēlu, lai arī sākumā bija ļoti saspīlētas, sāk pamazām mainīties.
Viņš ir sācis vairāk strādāt, viņš ir sācis domāt, ko viņš var atļauties un ko nē. Pirmo reizi mūžā viņš pats aizveda savu mašīnu uz servisu un pats par to samaksāja. Viņa balss telefonā vairs nav pavēloša, tajā ir parādījusies cieņa.
Secinājumi, ko esmu guvis
Šis pieredzes stāsts man iemācīja, ka vislielākā dāvana, ko mēs varam iedot pieaugušam bērnam, ir brīvība kļūdīties un atbildība par savām kļūdām.
Tas ir grūts process abām pusēm, bet tas ir vienīgais ceļš uz patiesu briedumu. Vecāku uzdevums nav aizvākt visus akmeņus no bērna ceļa, bet gan iemācīt viņam, kā pāri tiem pārkāpt.
Mīlestība nenozīmē tikai glāstus un došanu. Reizēm vislielākā mīlestība izpaužas kā stingrs “nē”, kas liek otram cilvēkam beidzot paskatīties spogulī un saprast, kas viņš ir un ko viņš grib sasniegt.
Es ne mirkli nenožēloju savu lēmumu, jo redzu, ka tas dēlam ir devis iespēju beidzot kļūt par vīrieti.
Mēs katrs gribam saviem bērniem to labāko, bet reizēm tas “labākais” ir vienkārši atkāpties malā un ļaut viņiem pašiem vadīt savu dzīvi.
Tas prasa drosmi un pacietību, bet rezultāts ir tā vērts – redzēt savu bērnu nevis kā mūžīgo lūdzēju, bet kā spēcīgu un pašpietiekamu personību.
Vai arī jūsu paziņu lokā ir gadījumi, kad pieauguši bērni turpina dzīvot uz vecāku rēķina? Kā jūs domājat – kurā brīdī ir jānovelk svītra un jāpārtrauc palīdzēt? Padalieties ar savu pieredzi vai viedokli komentāros, jo šis ir jautājums, uz kuru nav vienas pareizas atbildes, bet par kuru ir vērts runāt skaļi.
